Saka, ka laukos laiks ritot lēnāk, tur ir garlaicīgi un nav ko darīt!

Pilnīgas muļķības!

Man viss notiek ļoti ātri. Sieva arī tā saka!

Lai nebūtu garlaicīgi vajag socializēties. Tiesa, sievai laikam apnika socializēties ar mani un savu brāli, kurš dzīvo kaimiņos, kā arī ar pārējiem kaimiņiem un viņa izlēma atgriezties lielpilsētā Lielvārdē, lai turpinātu attīstīties medicīnas lauciņā! Nevar viņai neko pārmest, kādam jau jāstrādā ģimenē ir!

Lai socializētos, tam ir nepieciešami vairāki priekšnosacījumi, viens no kuriem ir vieta! Tāpēc, kādu laiku atpakaļ, ģimenes galva nolēma, ka vajag uzbūvēt pirts ēku, lai turpmāk socializācija ar kaimiņiem un radiem notiktu patīkamākās telpās. Man, kā paklausīgam vīram nebija iebildumu! Tikai viena lieta nebija, skaidra. Ja mēs līdz šim varējām socializēties ar kaimiņiem un švāģeri 5 gadus dzīvodami 25 gadus vecā angļu vagoniņā, kurā pirms mums 16 gadus dzīvojuši poļu viesstrādnieki Īrijā, kāpēc mums jaunajā socializācijas vietnē nepieciešama pirts?

Tātad! Sieva pārcēlās atpakaļ uz pilsētu un apmeklē mani tikai brīvdienās. Pirti mēģinām būvēt saviem spēkiem, līdz ar to baigais ātrums nav, pretstatā visam pārējam, kur ātrums ir. Bet par cik sieva ir Lielvārdē es laukos, tad tam ātrumam nav nozīmes.

Pirmdienas rīts!

Izrāpties no gultas un saprast, ka pa nakti temperatūra ir bijusi daži grādi virs nulles un atcerēties, ka angļu vagoniņā apkures nav. Viss jādara ātri! Tiek sameklētas pie sienas pieslietās kombinezona bikses un tur pat atstutētās zeķes.

Jāiet barot putni.

Jāpadara kaut kādas lietas datorā, jo tomēr jau kaut kā arī man tā nauda jāpelna.

Jāturpina būvēt pirti! Un kaut ko darot laiks paiet ļoti ātri. Jau vakars. Par cik švāģera sieva arī šo apmeklē tikai pa nedēļas nogalēm, tad vakaros mēs socializējamies divatā, parasti angļu vagoniņa priekšā uzbūvētajā terasē.

Otrdienas rīts!

Viss tas pats kas pirmdienas rītā, tikai saprotu, ka nepieciešams riģipsis pirts dušas telpai. Švāģera buss ir kaut kur Rīgā. Laika nav un es nolemju doties pie sava fātera uz Lielvārdi aizņemties piekabi un pie reizes atvest riģipša loksnes. Pusdienlaikā jau esmu Lielvārdē. Fāters kaut kāds saguris. Izrādās noņēmis visu dārzu un jau safrēzējis. Bet dārzā atstājis dažas kaņepes. Jā, man sencis audzē kaņepes, tīri tā – priekam. Pārējos kaņepju lakstus sasviedis kaudzē ar neskaidru nodomu. Protams, ka es saprotu, ka kaņepēs ir daudz sēklu, kuras noteikti vistas un tītari novērtēs. Tiek pieņemts lēmums savākt visus nomestos augus un iestūķēt mašīnas bagāžniekā. Sencīts vēl kaut ko pastāsta par to, ka vai es jūtu cik labi tās smaržo utt. Skaidrs, ka jūtu! Tiesa līdz tādai smaržai kā kaņepēm Amsterdamā, šķiet ļoti tālu.

Pieāķējis piekabi iebraucu dzeltenajā veikalā, sapērkos visādu loriņus un riģipsi. Iznākot no veikala jūtu, ka vēlos uz Amsterdamu. Kaut kur var just tādu, kā prieka aromātu. Atverot mašīnas durvis man pretī veļas piesātināts kaņepju aromāts. Man šķiet, ka manā mašīnā ir Amsterdamas Getliņi! Visu logu un lūkas atvēršana nemazina šo sajūtu! Dodos lauku virzienā!

CETURTDIENAS rīts!!!

……. emmm!

Man ir aizdomas, ka kaut kā pietrūkst. Izrādās – mēs neesam sen socializējušies un tam ir pamatots iemesls. Šī kļūda ir jālabo. Tiek atrastas burkas ar veciem ievārījumiem un zaptēm, viss tiek samests vienā lielā toverī, pieliets nedaudz ūdens un pievienots raugs.

Jāgaida trīs dienas. Šīs būs trīs garlaicīgākas dienas laukos, pēc tam jau atkal sievas aizbrauks prom un varēs atkal katru vakaru socializēties un īsināt laiku!