Pirms vairākiem gadiem manā sēņošanas pieredzē gadījās kāds notikums, par kuru es jau biju aizmiris.

Līdz šai dienai!

Atkal ir rudens un atkal ir sēņošanas laiks! Sakrāmējām mašīnu, saģērbāmies piemērotās drēbēs un devāmies uz sev zināmu mežu. Mežs kā jau mežs, nekas īpašs. Nevarētu teikt, ka baigā sēņu pārbagātība, lai gan gailenes ir diezgan daudz. Tomēr, kā teica, kāds žīdu klasiķis – kāpēc man jāēd sēnes, kuras pat tārpi neēd. Pieturoties šai loģikai nolēmu, ka gailenes nelasīšu. Uzreiz gan jāsaka, ka manas izredzes izrauties salasīto sēņu līderos starp ģimenes locekļiem strauji samazinājās. Nolēmu, ka mēģināšu salasīt “kvalitatīvākas” sēnes. Un man par lielu pārsteigumu turpat pie mašīnas pamanīju lielo dižsardzeni. Vai varbūt kādu citu līdzīgu sēni. Liela skaista sēne, pārklāta brūnganām, varbūt arī zaļganām zvīņām, īsti neatceros.

Un kas man lika to pagaršot. Apsēdos uz celma un apēdu visu. Ļoti garšīga.

Bēgam! Pēkšņi mani pārsteidza rupja, mazliet piesmakusi balss.

Nu nestāvi skrienam!

Es nebiju gatavs tādam pavērsienam. Patiesības labad jāsaka, ka es nebiju gatavs aptvert esošo realitāti, kādā biju nokļuvis. Mani aiz rokas vilka bārdains rūķis uzstājīgi mēģinot mani vilkt sev līdzi. Nevarētu teikt, ka esmu baigais atlēts, līdz ar to skriešana mums īsti nepadevās.

Kur mēs skrienam? Es jautāju.

Uz priekšu, pamuļķi. Mums jābēg.

No kā mēs bēgam?

Uz šo jautājumu es atbildi nesaņēmu. Mūs sagūstīja.

Bet kas mūs sagūstīja?

Elles jātnieki!

Es nezinu kā vēl nosaukt būtnes, kas jāja ar gliemežiem. Es nekad nebiju redzējis tik lielus gliemežus. Es arī nevarēju iedomāties, ka gliemeži tik ātri pārvietojas. Ceļu turpinājām jau gliemežu mugurās. Pēc neilga laika elles jātnieki sāka nervozi dauzīt savus “zirgus” mudinot tos pārvietoties ātrāk. Iestājās panika. Ne no kurienes mums ātrāk par skaņas ātrumu pietuvojās citas būtnes peļu mugurās. Tagad jau mūs bija sagūstījuši peļu jātnieki. Es tiku piesiets vienas un mans jaunais ceļa biedrs citas peles mugurā. Es nekad nebiju jājis ar peli. Patiesībā arī ar gliemezi es nebiju jājis. Katram normālam cilvēkam šī situācija liktos neiespējama vai vismaz savāda. Taču ne man. Es sāku izbaudīt braucienu. Visticamāk šādi jūtās arī uz nāvi notiesātie savā pēdējā gājienā pa zaļo jūdzi. Tu apzinies, ka neesi situācijas noteicējs un ļauj likteņa dieviem par tevi lemt.

Pēkšņi manu idillisko braucienu izjauca spēcīgs trieciens un jau nākamajā brīdī es atskārtu, ka ar visu savu peli esmu mežonīga lidojoša pūķa nagos. Pēc pāris sekundēm es jau biju kosmiskos augstumos virs milzīgu koku galotnēm un nākamajā brīdī asie pūķa nagi pārcirta saites ar kurām biju piesiets pie peles un es brīvā kritienā devos savā pēdējā ceļojumā.

Tēti, celies, braucam! Atskanēja man pazīstama balss.

Es neiešu vairs sēņot!