Šis jau sāk kļūt par ieradumu! Reizi trīs mēnešos jādodas uz slimnīcu kaut ko izoperēt. Dažkārt šķiet, ka iespējams ķirurgi ir mazliet sadisti! Visticamāk viņiem patīk graizīt cilvēkus. Es nesaku, ka visiem, bet, manuprāt ir kāda daļa ķirurgu, kuri labprātāk griež cilvēkus nevis ābolmaizi! Lai vai kā nebūtu, man bija nosūtījums izgriezt vēl kaut kādu bumbuli kaklā, kurš tur palicis. Šoreiz es izvēlējos braukt pats ar auto uz slimnīcu un pats arī atpakaļ, atstājot auto stāvlaukumā. Iespējams vajadzēja iepriekš noskaidrot cik ir jāmaksā par stāvlaukuma izmantošanu, bet tādi sīkumi mani neinteresēja. Es jau domās biju pie māsiņām trešajā stāvā, cerībā, ka šoreiz varbūt man izdosies neiekļūt kādas Dievišķās komēdijas atainojumā dzīvē.

Ierados slimnīcā nedaudz pirms septiņiem no rīta. Lai varētu piereģistrēties ir nepieciešams rindu mašīnā izņemt numuriņu ar kuru pēc tam doties pie operatores. Pie rindu mašīnas ir rinda! Man priekšā 4 cilvēki. Rindā esošie nesarunājas. Pilnīgs klusums. Visi skatās uz aparātu un klusē! Es pastāvēju ar šiem kopā un paklusēju, kādu brīdi, bet ziņkārība ņēma virsroku!

- Kas notiek? Aparāts nedarbojas?

- Jā! Tas sāks strādāt tikai no septiņiem. Lauzītā latviešu valodā atbildēja kāds no gaidītājiem.

- Skaidrs!

- Bet tūlīt jau būs! Re, jau piecdesmit deviņas.

Pārējie rindā stāvētāji nostājās zemajā pozīcijā, jo tūlīt ir gaidāms starts mūža svarīgākajam maratonam – iespējai pirmajam iestāties slimnīcā! Ņemto vērā, ka visi pirms manis stāvoši cilvēki bija piedzīvojuši padomju laikus, man ienāca prātā padomju tautasdziesma par šo ļaužu izcelsmi un uzvedību!

Rindā dzimu

Rindā augu

Rindā mūžu nodzīvoju

Rindā gāju iepirkties’i

Rindā pirtī mazgāties

Man māmiņa iemācīja

To ko visi bērni prot

Kas ir lūdzu pēdējais

Sakiet lūdzu kā te būt

7.00 un pirmais numuriņš tiek izdots. Reģistrēšanās slimnīcā norit bez pārsegumiem, kārtējie 6 paraksti par to, ka necelšu pretenzijas, ka man kakla operācijas laikā pazudīs niere, vai kāds cits orgāns!

Nākamais etaps ir palātas ierādīšana.

- Dodiet man dokumentus.

- Lūdzu, te būs. Es pasniedzu paciņu ar papīriem.

- Man vajag nosūtījumu un visus analīžu un pārbaužu rezultātus. Šeit ir tikai nosūtījums. Pārējie dokumenti ir datamedā?

- Vajadzētu būt. Man daktere teica, ka kardiologa un anestezeologa slēdziens der vēl iepriekšējais.

- Okay. Jums 9.palāta

Šoreiz ir cita palāta. Mazliet tuvāk māsu postenim. Es saku, ka man iepriekšējās reizes bija 3. man atbild, ka tajā šoreiz esot meitenes. Nu labi, nebūsim sīkumaini. Šoreiz vīriešu palātas ir tālākajā galā. Es esmu pirmais un man ir iespēja izvēlēties gultasvietu, ko izvēlos tuvāk logam.

Medmāsa man atnes “kroņa drēbes” liek pārģērbies jo drīz jau būšot operācija. Lieliski, es nodomāju! Nebūs te ilgi jānīkst. Pēcpusdienā jau būšu pamodies un varēšu krist uz nerva medmāsām.

Palātā ieved vēl vienu pacientu. Maza auguma tumsēju vīreli. Sejas vaibsti neliek šaubīties – čigāns. Nezinu vai man vajadzētu sevi sodīt par domām, kuras man uzmācās? Sāku pārģērbties un pašam neapzinoties atslēgas un maku pārliku citās kabatās, nevis kā ierasts. Drēbes salocīju un ieliku skapī, virsū uzliku mugursomu. Sak’ tas būs droši, ka nekas nepazudīs. Pēc brīža palātā ienāk rezidents. Tas pats kas iepriekšējā reizē, kad šeit biju!

- Kur ir jūsu kardiogramma un anestezeologa slēdziens?

- Man teica, ka derot iepriekšējais!

- Kur tas ir?

- Es nezinu, pie jums nav?

- Ja pie mums ir, tad tas jau ir arhīvā!

- A datamedā nav?

- Nē datamedā nav! Kur jūs veicāt pārbaudes?

- Ogrē!

- Jēziņ!

- Ogre laikam neko neliek datamedā. Taupa naudu laikam!

Es tikai tagad atcerējos, ka Ogres slimnīca un vēl viens krievu kantoris Jēkabpilī, ir vienīgās vietas kurās esmu pārbaudījies un datu nav datamedā!

- Māsiņ! Pastāstiet šim kadram, kur viņam ir jādodas uztaisīt kardiogramma!

Rezidents deva vadošus norādījumus māsiņai un man iešķieba papīru kurā vajag atbildēt uz jautājumiem par savu veselību un kaitīgajiem ieradumiem.

Man jau šķita, ka diena ir sākusies lieliski, bet kas tev deva. Jāģērbj nost izsniegtā pidžama, jāvelk atpakaļ savas drēbes, jāiet atkal kaut kur. Māsa rāda caur logu uz māju, kur man ir jānokļūst un stāsta ceļu. Es skaidri zinu, ka ja es iešu pa to ceļu, kuru viņa man mēģina izstāstīt es nonākšu tur no kurienes atpakaļ ceļa vairs nav. Pamāju ar galvu un dodos taisīt kardiogrammu.

Atgriežoties palātā čigāns jau bija iekārtojies gultā ar visām drēbēm. Man ierodoties šis piecēlās sēdus un skatījās manā virzienā. Bet ne tā, kā skatītos cilvēks, lai izprovocētu kādu sarunu. Vienkārši skatījās man virsū. Nezinu ko viņš gribēja panākt ar to, bet šoreiz nolēmu pārģērbties tā, lai viņš labi varētu saskatīt visus manus tetovējumus, tostarp zīmējumu uz muguras, kur vajadzētu būt attēlotam Lāčplēsim ar Spīdolu Daugavas krastā. Tas līdzēja. Skatiens kļuva savādāks un man bija iespēja pāriet uzbrukumā!

- Tev ar jāpārģērbjas!

- Ja?

- Jā! Tev tak operācija šodien?

- Jā!

- Tev redz kur ir tāda pati pidžama, kā man. Velc mugurā un gaidi, kad tev atnesīs ripu!

- Nu lab’ ģērbsies ar!

Pēc izloksnes skaidrs, ka šis čigāns ir no kurzemniekiem. Lab vien i! nodomāju kurzemnieku izloksnē. Ja būtu no Jēkabpils vai nedod Dievs no Pļaviņām, tad man nāktos izstāstīt, kā reiz man atkritumu savācēji salauza atkritumu urnu. Es par tādu viņu rīcību biju gatavs viņus sodīt, bet viņi man teicās, ka aizbraukšot uz Pļaviņām un nozagšot čigāniem viņu atkritumu urnu un tad samainīšot ar manējo! Tas būšot godīgi! Jo visticamāk čigāni tāpat to urnu neesot pirkuši, bet gan kaut kur nozaguši. No zagļa nozagta manta neesot zagta, visi būsim laimīgi, teica man atkritumu savācējmašīnas operators. Šitik dzelžainai loģikai es nevarēju pretoties. Un ja nu šis būtu no Pļaviņām? Un ja nu šis būtu tieši tas čigāns, kuram es esmu noņēmis atkritumu urnu?

Pulkstenis jau rādija 11.00 bet neviens vairs pie manis nenāca. Palātas biedru, starp citu, sauc Kārlis. Īsts čigānu vārds!

Palātā ienāca māsiņa ar tableti rokās. Es jau nopriecājos, ka beidzot varēs doties uz operāciju. Bet kas tev deva. Viņa devās pie Kārļa!

- Redz kur jums tabletīte mieriņam. Palieciet zem mēles un nosūkājiet.

Kālis apsēdās uz gultas malas, paņēma tableti, pastūma to zem mēles un atkal skatījās nekurienē. Šķita, ka ir mazliet satraucies. Nu nekas, es nodomāju, šitā ripa viņu aiznesīs uz mierīgākām vietām. Es pievērsos audio grāmatai.

Pēc neilga brīža man šķita, ka dzirdu savādas skaņas. Paskatījos uz Kārli. Viņš joprojām sēdēja gultā tikai mazliet sakņupis, elkoni atbalstījis pret ceļgalu, roka mazliet pastiepta uz priekšu ar plaukstu uz augšu, tā it kā lūgtu naudu garāmgājējiem. Atvērtajā plaukstā gulēja mobilais tālrunis. Kārlis gulēja un krāca!

- Ei! Kārli! Es uzsaucu. Liecies guļus savādāk vēl nokritīsi uz deguna un būs mums ārkārtas situācija.

- Ko!? Ja!? Es laikam būs bijuš aizmiguš!

Kārlis vēl kaut ko nomurmināja un likās uz auss.

Pēc brītiņa ienāca daktere Rāte! Man jau šķita, ka mūs ir sācis kaut kas saistīt. Tāda sajūta, ka mēs varētu būt draugi! Līdz ar dakteri palātā ieradās vairāki studenti un studentu uzraugs. Es nezinu, kā sauc to darbu, kuru viņš dara, bet viņš paziņoja jauniešiem, ka tūlīt mēs reku pacientam uzdosim visādus jautājumus. Jūs tikai neko neaiztieciet!

- Mēs gribētu ar jums aprunāties. Teica studentu vadonis

- Yes we can, as long as you don’t touch anything! Es atbildēju jau angliski.

Studentu vadonis jutās priecīgs, ka viņam nebūs jāstrādā par tulku un atvirzījās mazliet nostāk.

- Jūs tikai nestāstiet nekādas muļķības! Daktere man piekodināja!

- Kādas gan muļķības es varētu sastāstīt?

- Jūs esiet tieši tas kurš var sastāstīt. Šie tomēr ir topošie ārsti! Jūs taču negribētu, lai viņi jūs ārstē, par pamatu ņemot visādas glupības, kuras jūs varat izdomāt!

Vienojāmies, ka būšu paklausīgs pilsonis. Jaunie ārsti bija patīkami pārsteigti, ka vecs tetovēts tēviņš spējīgs angliski viņiem izstāstīt savu problēmu cēloni un sekas. Mani, savukārt, nepamet sajūta, ka tiklīdz kā es esmu slimnīcā, tā dakteri šos ārzemju studentu ved tieši pie manis.

Studenti aizgāja.

Pēc neilga laika ieradās māsiņas ar ratiņ krēslu pakaļ Kārlim! Es mēģināju saprast, kad man dos ripu un kad man brauks pakaļ? Un vai mani nav aizmirsuši! Sāku visā vainot Ogres slimnīcu, jo viņu dēļ man nebija uzreiz pieejami dati par manu veselību.

- Mēs neko nezinām! Kā dakteris teiks tā arī darīsim. Pagaidām guliet un gaidiet!

Protams, kas man cits atliek.

Kad pulkstenis rādija jau pāri 14.00 palātā ienāca māsiņa un teica, ka mums ir jāiet uz operāciju!

- Kur mana tablete?

- Jums baigi vajag?

- Baigi jau nevajag! Bet kāpēc vispār tā ripa vajag?

- Lai jūs nenervozētu gaidot. Tā jūs nomierina!

- Es esmu mierīgs, kā simts indiāņi, skaidrs, ka man nevajag!

- Es jūs ievedīšu uzgaidāmajā telpā, jo man vajag iet lejā pārbaudīt redzi! Tur, redz kur pirmajā stāvā šodien var bez maksas pārbaudīt redzi un man baigi vajag.

- Sūds jautājums! Es saku. Atstājiet man tos papīrus un es uz to operāciju pats nokļūšu!

Pēc brītiņa atnāca citas māsiņas, un anestezeoloģe. Anestezeoloģe man uzdeva vairākus jautājumus. Es viņai tikai vienu!

- Jūs ar visiem pacientiem tik skaļi runājat?

- Jūs esiet LOR nodaļā, mums visi pacienti parasti tādi pakurli!

Lika man uzkāpt uz svariem un mēs gājām uz operāciju zāli. Šī bija pirmā reize manā operāciju karjerā, kad uz galda uzkāpu pats. Pačatoju vēl ar operācijas māsu un tad man pazuda gaisma!

- Elpojiet, elpojiet!

Es mēģināju elpot, bet bija sajūta, ka plaušas ir salipušas. Jutu kā tiek izvilkta intubācijas truba no rīkles. Bet gaisu ievilkt vienalga nesanāk.

- Ko jūs dariet? Elpojiet!

Es centos, nudien, bet kaut kā bija pagrūti. Laikam es centos pārāk spēcīgi. Pieslēdzu visas savas prāta spējas un koncentrējos uz elpošanu. Ja nesāk panikot, tad viss ir iespējams. Maz pamazām, maziem elpas vilcieniem izdevās iedarbināt plaušas un varējām doties atpakaļ uz palātu!

- Tagad pulkstenis ir pusčetri. Paguliet pāris stundas un tad varēsiet celties lēnām augšā

Māsiņa nodeva man komandas.

Pēc pāris stundām viss bija tā kā tam jābūt. Pavisam nelielas, maznozīmīgas sāpes kakla rajonā, galva nereibst, slikta dūša nav, viss super! Laikam dakteri seko līdzi manam miega ciklam. Tiklīdz biju pamodies un sakopojis domas, pie manis tika atkal ievestas studentes. Šoreiz latvietes. Viņas paņēma krēslus un uzdeva tos pašus jautājumus, kurus uzdot vienmēr. Šoreiz jau sajutos mazliet kā izmēģinājuma trusītis. Beigās es nolēmu arī noskaidrot šo to par jaunajām meitenēm.

- Kurā kursā jūs jau mācaties

- Ceturtajā

- Un kādā plānojat specialitātē

- Mums jau pirmos sešu gadus māca vienkārši medicīnu, specialitāti pēc tam

- Tas skaidrs, bet ko vēlaties darīt?

Neatceros, ko atbildēja pirmā meitene, bet otra

- Es gribu būt ķirurģe

- Ja? Kā tā?

- Patīk graizīt. Un es domāju, ka cilvēkus graizīt vispār ir lieliski!

Es zināju, es zināju!

Ieteicu meitenei noskatīties seriālu Dexter vai vismaz izlasīt Džefa Lindseja noveles par Dekstera tumšajiem noslēpumiem. Loģiski, ka viņai nebija ne jausmas kas ir Deksters, bet pierakstīt pierakstīja, lai neaizmirstas!

Pienāca vakariņu laiks. Kārlis arī bija pamodies un pie pilnas saprašanas. Viņš jau bija novilcis slimnīcas pidžamu un uzvilcis civilās drēbes. Es gan tā nedarīju, mani, pilnībā apmierināja pidžama. Vakariņās bija malta griķu biezputra, skābs saldais dzēriens un ar zivju miltiem barotu vistu olu kultenis ar sīpollokiem. Pēc vakariņām nolēmu doties pastaigā pa gaiteni un varbūt pārmīt kādu vārdu ar māsiņām. Māsiņu diemžēl nebija. Apsēdos pavērot, kas tad mums īsti šeit ārstējas. Pacienti lielākoties sēdēja savās palātās, es biju vienīgais kas mēģināja šo garlaicību kaut kā kliedēt pastaigājoties. Pa gaiteni, manā virzienā nāca kāds cilvēks, pacients. Tas bija skaidrs, ka pacients, to nodeva pidžama, kura visiem bija vienāda. Bet kāpēc šis cilvēks tik pārliecinoši nāca šajā virzienā? Manuprāt tā bija sieviete un sieviešu palātas bija gaiteņa sākumā! Par cik man bija garlaicīgi es vēlējos noskaidrot uz kurieni tad dosies šī dāma.

- Labvakar! Man šķita ka šeit ir tikai vīriešu palātas! Jums arī šeit ir palāta?

- Jūs esiet muļkis? Es esmu vecis!

Pārsteigts par manu jautājumu, smalkā balsī atbildēja cilvēks.

- Tas ka tev aug bārda neparada tevi par veci! Čožām arī aug rugāji!

Pēc šādas manas replikas, man šķita, ka vajadzētu būt kaut kādam turpinājumam, kurš varētu beigties policijas busiņā, bet tālāka konfrontācija izpalika. Laiks bija doties pie miera. Kārlis jau bija gultā. Šoreiz noģērbies. Par to liecināja zemē nomestie apģērbi un izmētātās zeķes. Varētu teikt, ka nakts pagāja mierīgi, jo Kārlis skaļi krāca visu laiku un runāja man nesaprotamā valodā tikai dažas reizes.

Rīts kā parasti, 6.00 mēram temperatūru, 6.30 dzeram zāles, 7.30 pārsiešanas. Pēc pārsiešanām Kārlis atkal sēdēja uz gultas malas un skatījās manā virzienā. Šoreiz man šķita, ka viņš tur mani aizdomās par zelta pazušanu! Pēc brītiņa viņā atgriezās cilvēks. Mēs parunājām par šo un to, noskaidroju, ka viņš nodarbojas ar zirgu audzēšanu, pieradināšanu un pārdošanu. Tagad esot 6 zirgi, bet esot bijuši laiki, kad zviedram tirgojis 10 zirgus mēnesī!

Mani izrakstīja no slimnīcas. Es biju nolēmis paēst vēl brokastis un tikai tad doties prom.

Dodoties prom, mani pārņēma neizmērojama vēlme atvadīties no Kārļa. Parasti, normāli cilvēki atvadās novēlot viens otram veselību, laimi vai ko citu pacilājoši pozitīvu, tikai ne es!

- Tu esi kā mans mazais brālis, par kura neesamību es esmu patiesi priecīgs!