-Lāčplēsim šogad 60 gadi! Mani aicina dejot! Tu nāksi? Man septembrī vaicāja sieva!

-Tu traka!! Es esmu vecs slims cilvēks, es vairs nevaru palēkt un man tam īsti nav laika un laikam es nevēlos. Man pietiek ar to, ka es dejoju 40 gadu koncertā un 50 gadu koncertā un būtu dejojis, visticamāk, arī 30 gadu koncertā, bet nebiju mājas! Es atbildēju, būdams pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz man izdosies izsprukt no šīs fiziskās aktivitātes.

Sieva, protams, piekrita un devās uz mēģinājumu. Norunājām, ka vakarā pēc mēģinājuma, kuram jābeidzas 22.00 es aizbraukšu pakaļ un aizvedīšu mājās. Es apzināti mazliet kavējos, jo bija nojauta, ka cilvēkiem var dāvināt kādu vien pulksteni vēlies, bet ja nav izpratnes par laiku, tad no dāvanas nav nekādas jēgas! 22.15 es ierados pie Lielvārdes kultūras nama, nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi! Mazliet uzgaidījis mašīnā sapratu, ka jādodas pakaļ sievai! Kāpēc? Kāpēc man tas bija jādara?

-O! Armand! Sveiks! Mums kā reiz pietrūkst čaļu!

-Cik neparasti!

-Vai tu varētu šovakar, tikai šovakar aizvietot!

Principā manu atbildi neviens negaidīja, un pat ja arī es kaut ko atbildēju, tad skaņas ātrums ir mazāks par ātrumu kādā es tiku iestumts mēģinājuma zālē. Es nemaz neizcēlos uz apkārtējo fona, ja nu vienīgi mani nodeva zābaki, džinsa bikses un džemperis ar garām rokām. Lieki teikt, ka vienu daļu dejotāju neesmu redzējis nekad, citus esmu redzējis bet nepazīstu. Un tad vēl ir vadītāja! Nekad neesmu to dūdu redzējis. Viņa mani arī! Man neskaidros apstākļos es veicu manevrus pa baletzāli, mēģinot sev un citiem pierādīt, ka zinu kā jālec polka vai vēl kaut kādi lēcieni! Mana performance ir pamanīta. Vadītāja izrāda interesi par to kas es par tādu fujaku te atnācis. Pēc dažiem pārmītiem vārdiem mani kontakti tiek pierakstīti blociņā un ir skaidrs, ka kārtējo reizi, es esmu ar viltu un maldiem ievilināts aktivitātēs, kuras nebija manos plānos. Bet nevar jau teikt, ka nepatīk!

Es nezinu kāpēc es aizgāju arī uz nākamo mēģinājumu. Man tomēr joprojām ir darbs muzejā par nakts sargu, kas uzliek par pienākumu nepamest apsargājamo teritoriju vismaz 24 stundas un tā ik par dažām dienām. Nevienu neinteresēja manas problēmas! Troska, tu baigais nazis, aiziet, tu taču vari, vai ne! Paskat kā tev sanāk, nu vai varbūt arī nē bet gan jau sanāks.

Pēc pāris izlaistiem mēģinājumiem es atskārstu, ka dejoju vairākās dejās, kuru nosaukumus dzirdu pirmo reizi un ja varbūt kādai dejai esmu dzirdējis melodiju, tad tas man tāpat neko neizsaka. Beidzot mēģinājumi notiek uz skatuves. Uz skatuves man patīk labāk, tur ir vairāk vietas un līdz ar to arī vairāk iespēju izlabot kļūdas, kuras manā, gadījumā ir neizbēgamas. Taisnības labad jāsaka, ka visa mana tenterēšana pa skatuvi ir viena vienīga, milzīga kļūda. Es apbrīnoju vadītāju. Iespējams viņa lasījusi Epiktēta darbus, un pieņem likteņa izvirzītos nosacījumus nemēģinot ietekmēt liekas, kuras nav ietekmējamas. Viņa pilnīgā mierā skatās uz visu kas notiek uz skatuves un saka - viss ir labi, un jūs esiet malacīši un vispār visi tādi balti un pūkaini.

Man šķiet es esmu nokļuvis sektā!

Reiz, pēc nakts dežūras muzejā, man bija jādodas komandas saliedēšanas pasākumā spēlēt kārtis. Nestāstīšu sīkumos, bet komanda nevis saliedējās bet salējās un es biju viens no tiem, kas neatpalika no komandas. Bet pēc kāršu spēles ir mēģinājums. Un tad es atcerējos, skaisto jaunību! Kādreiz es nācu uz mēģinājumiem ar kājām. Un ne jau tāpēc, lai uzturētu možu garu, nē! Lai varētu pārmērīgos daudzumos lietot velna čuras! Tagad laiki ir mainījušies. Neviens vairs nenāk uz mēģinājumu “kunga prātā”. Cilvēki ir garlaicīgi!

Un atkal kārtējais mēģinājums. Ikreiz ierodoties uz mēģinājumu atveras jauna pasaule. Man ir sajūta, ka katru reizi es dejoju citu deju, citā vietā, nekas nekad nav tā kā iepriekšējā mēģinājumā. Zatlers ar savu “kas es esmu” var pastāvēt malā un paturēt manu aliņu. “Kur man jābūt?”, “Es dejoju šo deju?”, “Ar ko es dejoju?”, “No kuras puses man jāiznāk?”. Šie ir tikai daži no maniem jautājumiem, kurus es nemitīgi uzdodu citiem pirms katras dejas. Bet es tāds neesmu viens! Ir vēl viens pipars, kurš ir tik pat apjucis kā es. Viņš gan parasti uzdod jautājumu “Kas man jādara?” Un es viņu saprotu, jo kad es saku, ka man vajag iemācīt ģeogrāfiju pa skatuvi un pēc tam soļus, tad man saka, ka tā nevies nemācoties. Un tie deju nosaukumi!!! Jēziņ, tie neko neizsaka, tā ir burtu kombinācija, kura veido labskanīgu, vai ne tik ļoti, vārdu latviešu valodā. Tas arī viss. Piemēram – Ai, tēvu zeme! Kas ar to būtu jāsaprot – pareizi- Cielava! Varbūt arī nē! Es nezinu. Koncerts ir rīt, bet šodien es joprojām neko nezinu. “Es mācēju danci vest” Ko nozīmē “es mācēju”! Manī ir pilnīga pārliecība, ka es nemāku un nekad neesmu mācējis. Ja vēl būtu “Es mācēju Daci vest”, varētu par to padomāt, bet citādi – tumša bilde.

Nē, nu labi. Ir viena deja, kuru es pirms simts gadiem dejoju, bet arī tai es nosaukumu neatceros. Iespējams tā ir tā pati cielava, vai tēvu zeme vai Kurzeme, vienvārdskot ir viena deja ar gaumīgu mūziku. Un pagājušajā mēģinājumā es atrados kulisēs par tuvu skatuvei un viens cits kaut kāds biedrs nebija uz mēģinājumu un dūdai negribējās vienai šīberēt pa skatuvi un, un, un….. Un kā jums šķiet, kāds ir rezultāts?? Tieši tā – Troska, kā tu jūties, varēsi šo nodejot? Godīgi sakot, šī ir vienīgā deja kuru es gribēju dejot, bet vajag jau kā jaunai meitai, palauzties un cerēt, ka tevi palūgsies. Jēziņ! Ar kuru galu es domāju?

Principā man ir piedāvājums! Es varētu nolasīt deju un katru kustību dejā. Iznākt uz skatuves un sākt lasīt. Piemēram šādi: “Sākuma stāvoklis – I pozīcija. Taktsmērs – 2/4. Taktī 2 gājiena soļi. „Viens–i” – solis ar labo kāju uz priekšu no puspēdas, pārnesot svaru uz visu pēdu. „Di–vi” – solis ar kreiso kāju uz priekšu no puspēdas, pārnesot svaru uz visu pēdu.”

Man ir iespēja vēl nokļūt uz diviem mēģinājumiem. Šis jau izklausās pēc plāna, ka varbūt es beidzot sapratīšu ko es dejoju un ko nē. Visticamāk, ka nē, tāpēc es paņemšu līdzi marķieri un atzīmēšu aiz kulisēm piespraustajā programmā kuras dejas es dejoju un no kuras puses. Cerams tas līdzēs.