Socializēšanās – turpinājums!

Ir pagājis gads kopš kārtīgas socializēšanās vagona priekšā, kaut gan kurš šeit laukos skaita gadus, šeit viss tiek mērīts pēc notikumiem dabā. Ja stārķi ir aizlidojuši tātad drīz būs jārok kartupeļi un jādara vēl visādas dīvainas lietas, lai tikai uz Miķeļiem viss no dārza būtu novākts.

Iepriekšējā stārķu aizlidošanas reizē mani pārņēma nepārvarama vēlme pabeigt iesākto socializācijas vietnes būvniecību. Tas arī veiksmīgi tika izdarīts un jau uz Lāčplēša dienu varēju pārlaist pirmās naktis savā socializācijas namā - pirtsmājā.

Janvārī tika noteikta pirtsmājas oficiālā atkāšanas ballīte, kas vienlaicīgi ir arī ģimenes galvas vārda diena. Viss sagatavots. No Tukuma, jo tālāk par Tukumu es nevienu nepazīstu, tika atvilkts kubls, kas pievadot Latvenergo dāsni piedāvāto elektroenerģiju spēja pumpēt pa riņķi, bērnu piečurāto ūdeni, kura dzelteno nokrāsu paslēpa zaļās diodes. Visam bija jābūt lieliski!

Pāris dienas pirms pasākuma zvana ģimenes galva! Jāatgādina, ka ģimenes galva dzīvo pilsētas dzīvoklī un veic kvalifikācijas uzturēšanas pasākumus ģimenes ārsta praksē, tautā saukts – darbs.

-Vai viss gatavs?

-Kā tad! Es atbildu. – Malku kubla kurināšanai tavs brālis atveda. Iepriekšējā vakarā es pārbaudīju vai pirts krāsns strādā! Strādā lieliski! Viss ir labi, visi kaimiņi būs, būs arī mani draugi, gaidu Tevi un varēsim socializēties.

- Es nebūšu!

- ?

- Man Kovids! Bet Tu nepārdzīvo, jūs socializējaties bez manis!

Okay, es nodomāju, varēšu socializēties kā man patīk, piedzerties un pievemt kublu, nevis uzvesties kā prasa pieauguša cilvēka uzvedības normas.

- Man žēl, ka tā sanācis, bet nu nekas atkārtosim citu reizi!

Saruna man jau ir apnikusi, ja nebūs tad nebūs. Iešu labāk pameklēt kādu destilētā ūdens gramu.

Atklāšana!

Visi sanāk, visi dzer.

Ziemeļvējš atnes arī puteni.

Ejam pirtī un pēc tam dodamies ārā nosalt! Sēžam kublā un izbaudām ziemu visā tās krāšņumā! Socializēšanās izdevusies!

Pienāca vasara!

Jāņi!

Atkal kubls, atkal no Tukuma.

Sarodas kaudze ar ļaudīm. Visi dzer un socializējas, lieliski!

Daļa aizbrauc, daļa paliek dzert, uzrodas jauni dzērāji. Publika mainās. Visiem patīk.

Ģimenes galva pēc nedēļas socializēšanās domā, ka varbūt beidzot pietiek!

Nepietiek! Alus vēl ir un darītava ir tepat kaimiņos! Dzeram!

Pēc šāda mana uzstādījuma es biju spiests pārvākties uz dzīvi atpakaļ vagonā!

Varbūt arī labi, ka pienāca Pēteri! Es aizbraucu uz Zviedriju, jo kāda gan starpība, dzīvot bez ģimenes galvas vagonā vai Zviedrijā!

Sievai atvaļinājums!

Atbraucu no Zviedrijas un sajutos vainīgs. Nezinu kāpēc. Kaut kur lasīju, ka esot pareizi izrādīt rūpes par sievietes vēlmēm un nožēlu par savu rīcību, tādējādi ceļš pie lielā sievietes kliņģera esot vieglāks. Man nav grūti lielā mērķa vārdā atteikties no visiem saviem dzīves izvirzītajiem mērķiem un ideāliem. Viss! Kopš šī brīža būšu priekšzīmīgs vīrs un socializēšos tikai tad, ja sieva tam piekrīt!

Ģimenes galva nolemj, ka mums visiem vajag braukt uz Zviedriju! Es, protams, izrādu prieku, jo neesmu bijis 30 reizes tajā valstī un kāpēc gan lai neaizbrauktu vēl kādu reizi. Braucam!

Biļetes uz prāmi jau sagādātas, telts uz mašīnas jumta jau uzinstalēta, plāns ir!

Man atļauj nakšņot pirts mājā un pat otrajā stāvā, nevis uz grīdas zem lāvas!

No rīta sajūtu sevī aicinājumu turpināt būt labam vīram un nolemju pasniegt sievai kafiju gultā! Nav jau grūti. Vienīgais kas jādara ir jānokāpj pa kāpnēm jāieslēdz kafijas automāts un jāizvēlas vajadzīgā programma, lai tas sagatavotu tieši to kafiju, kuru sievai pirmajā atvaļinājuma dienā gribētos.

Kas gan var noiet greizi?

Izrādās pa kāpnēm var nokāpt arī nepieskaroties pakāpieniem!

Brauciens uz Zviedriju atliekas, sievas atvaļinājums ir sabojāts, es esmu slimnīcā, kāja ir pārlūzusi.

Viss ir slikti!

Mēs ar švāģeri vairs nesēžam katru vakaru 25 gadus vecā angļu vagoniņa, kurā pirms mums 16 gadus dzīvojuši poļu viesstrādnieki Īrijā, priekšā. Tagad mēs sēžam siltās telpās, kurās ir ledusskapis, kas pats ražo ledu, virtuvē ir ieinstalēts alus krāns, pa kuru tek auksts BURSH alus darītavas alus. Mēs kļūstam veci un slinki. Ja kādreiz, paņemot padusē destilēta ūdens pudeli, kas radusies rauga un cukura reakcijas rezultātā, turot rokās badapātagu, mēs devāmies uz upi mēģināt novadīt socializācijas seansu ķerot samus, tad tagad mēs truli blenžam pa logu un domājam, ka kaut kā neķeras!