Deviņdesmito gadu vidū, atgriezies no mācībām Norvēģijā, sāku strādāt Hansabank Latvija. Toreizējo Vācijas–Latvijas banku nupat bija nopirkuši igauņi no Krištopana un Blika. Bankā sāku strādāt par kurjeru. Tā kā banka strauji attīstījās, pieteicos visiem iespējamajiem amatiem, kas ļautu man pāriet no kurjera darba uz ko citu. Tā es nonācu naudas pārskaitījumu izmeklētāja amatā! Šis ir stāsts par vienu no notikumiem, kas risinājās, izmeklējot dažādus naudas pazušanas gadījumus.
1999. gads.
Strādājot izmeklēšanas nodaļā, pārsvarā strādāju ar SWIFT sistēmu. Kādu dienu saņēmu paziņojumu par ienākoša maksājuma atsaukumu. Pārbaudot, kas īsti noticis, secināju, ka nauda ir saņemta un ieskaitīta klienta kontā. Bez klienta atļaujas šo naudu, protams, atgriezt nevarēju. Tā arī atbildēju maksātāja bankai: sazināšos ar klientu un, ja viņš piekritīs, naudu atgriezīsim.
Pēc pāris dienām…
Pulksten divos naktī man zvanīja mobilais telefons. Pēc darba laika bankas telefons bieži tika pāradresēts uz manu privāto mobilo tālruni. Tagad saprotu, ka tas nebija normāli, taču toreiz darbs man šķita interesants un patika, tāpēc diezgan bieži risināju problēmas arī ārpus darba laika. Lai gan patiesais iemesls bija tāds, ka mani varēja sazvanīt uz mobilo pa lēto, jo zvanot uz parasto telefona nr. cena bija nekāda, bet zvanot uz mobilo students varēja parunāt vien pāris minūtes nedēļā, lai nebūtu jādzīvo badā.
- Is this Hansabank – Latvija?
- Yes, it is, but it’s 2 o’clock in the morning!
- Here is Special Agent xx from the FBI calling! Am I talking to Armand from the Money Transfer Investigation Unit?
- Yes, you are, but as I told you already, it’s 2 AM. Call me in about seven hours!
- But how can that be?
- The world has time zones, you know!
Es noliku klausuli un izslēdzu telefonu, jo man bija aizdomas, ka amerikānis, visticamāk, nesaprot — pasaule ir apaļa un aiz Amerikas robežām ir arī citas valstis.
Tomēr amerikānim šis laikam bija svarīgs uzdevums, jo no rīta, jau darba laikā, saņēmu vēl vienu zvanu. Tas pats kungs atkal stāstīja, ka ir Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) darbinieks un meklē pazudušu naudu. Stāsts bija šāds: kāds amerikānis esot apkrāpis apdrošināšanas sabiedrības un to klientus, nozogot vairāk nekā 200 miljonus dolāru. Nauda esot pārskaitīta pa visu pasauli, un tagad ASV valdība cenšoties to atgūt. Daļa naudas esot pārskaitīta uz mūsu banku, un tās saņēmējs esot kāds Maikls vai Mihaels — precīzi vairs neatceros. Zvanītājs nesaprata, kāpēc mēs nevēlamies naudu atgriezt. Sarunas laikā pārbaudīju viņa nosauktās atsauces un sapratu, ka nauda patiešām ir pie mums un runa ir par konkrētu maksājumu, kura atsaukums bija saņemts. Tomēr, lai arī viss šķita loģiski, atteicos amerikānim palīdzēt, jo nevarēju pārliecināties par viņa identitāti. Ieteicu viņam sazināties ar banku starpniecību vai vērsties Latvijas policijā.
Parasti, sākot jebkādu naudas izmeklēšanu, lūdzām klientu apkalpošanas speciālistam sazināties ar klientu, noskaidrot detaļas un saprast, kā situāciju atrisināt. Taču vairumā gadījumu klientu apkalpošanas speciālisti vienkārši iedeva klientam manu tālruņa numuru, lai nu es pats tieku galā.
Man piezvanīja kāds kungs un angļu valodā mēģināja noskaidrot, vai viņa kontā ir ieskaitīta kāda summa dolāros. Precīzi neatceros, par cik lielu summu bija runa, bet, manuprāt, tie bija vairāki desmiti, ja ne simti, tūkstošu dolāru. Tā kā nevarēju pārliecināties, kas ir zvanītājs, neko viņam apstiprināt nevarēju un lūdzu sazināties ar savu klientu apkalpošanas speciālistu. Pēc neilga laika noskaidrojās, ka kunga kontā nauda tiešām ir ieskaitīta, taču to nebija iespējams pārskaitīt tālāk, jo konts bija atvērts kā pagaidu konts — līdz brīdim, kad persona ieradīsies bankā un parakstīs nepieciešamos dokumentus. Jā, toreiz bija iespējams pa faksu atsūtīt pases kopiju un uz sava vārda atvērt pagaidu kontu, kurā varēja ieskaitīt naudu. Taču, lai tai piekļūtu, bija personīgi jāierodas bankā ar to pašu pasi, kuras kopija jau atradās bankā. Sarunas gaitā noskaidrojās, ka zvanītājs ir tieši tas klients, kura pārskaitīto naudu banka un, iespējams, arī FIB centās atgūt. Taču es viņam neteicu, ka kāds vēlas šo naudu atgūt. Banka bija nonākusi visai dīvainā situācijā: nauda atradās kontā, lai gan konts vēl nebija verificēts, bet arī vienkārši atgriezt šo naudu nevarēja. Kungs stāstīja, ka ir ceļā uz Hamburgu un piezvanīs no viesnīcas, tiklīdz varēs. Viņš galvenokārt vēlējās pārskaitīt naudu kaut kur tālāk un saprast, kā to izdarīt, pašam neierodoties bankā.
Atkal pulksten divos naktī man zvanīja mobilais telefons. Šoreiz zvanītājs bija cits — viņš stādījās priekšā kā kaut kādas FIB nodaļas priekšnieks. Viņš stāstīja visādas lietas par to, kas ar mani notikšot, ja neatgriezīšu naudu, un tādā garā. Loģiski, ka es čali pasūtīju trīs mājas tālāk.
No rīta pie manis birojā ieradās Latvijas Interpola darbinieki kopā ar mūsu bankas drošības daļas pārstāvjiem. Viņus interesēja gadījums ar ieskaitīto, bet neatgriezto naudu. Interpola darbinieki jau bija sākuši izmeklēšanu. Es izstāstīju savu stāsta daļu un teicu, ka gaidu zvanu no kunga, jo viņš būšot Hamburgā un zvanīšot man no viesnīcas. Izmeklētāji atstāja man savus kontaktus, un vienojāmies, ka, tiklīdz šajā lietā būs jaunumi, es viņus par tiem nekavējoties informēšu.
Iespējams, pagāja pāris dienu, un man atkal piezvanīja naudas saņēmējs. Viņš teica, ka atrodoties viesnīcā Hamburgā. Jāteic, ka jau toreiz bankas telefonam bija numura noteicējs, tāpēc varēju redzēt, no kurienes man zvana. Pēc numura koda bija skaidrs, ka zvans tiešām nāk no Vācijas. Es atvainojos kungam un teicu, ka atzvanīšu, jo man esot svarīga sapulce, taču viņa jautājumu varēšot atrisināt. Viņš nosauca viesnīcas tālruņa numuru un savas istabiņas numuru, lai viesnīcas darbinieki varētu mani ar viņu savienot.
Protams, nekādas sapulces man nebija. Šo informāciju nekavējoties nodevu Interpola darbiniekiem.
Vakarā man piezvanīja gan no Interpola, gan no FIB. Viņi pateicās par sadarbību un teica, ka, pateicoties manam profesionālismam, noziedznieks ir notverts.
Un šeit ir apstiprinājums tam, ka šāds notikums patiešām ir risinājies!